sestdiena, 2016. gada 9. jūlijs

Varbūt vēlies ogumaizi?

Dzīvei gar malu, gar malu, gar malu.
Dienu malu un nakti malu.
Iekšā sirdspuksti, ārā dzirnavas klaudz. Daudz. Dienu jau daudz.
Dzīve gar malu, gar malu,
Visu pārdot. Izcept maizi. Ar ogām.
Atpogāties.
Atpogā, lūdzu,
te Tev silta ogu maize, te avota ūdens.
Ielaid iekšā, ienāc iekšā.
Saskaitīt nav laika un negribas.
Gribas iekšā.

Lidmašīnas reiss uz Kasablanku kavēsies 3 stundas.

pirmdiena, 2014. gada 21. aprīlis


Priecīgs Tu biji kļuvis






Kur gan Tu būtu varējis viegli izturēt viņas asiņojošas rētas, kur gan?
Un nekad nezināt, kad plīsīs kāda no jauna.
Tu biji visu mūžu pa vienai lasījis lauskas āra no viņas sirds  un pacietīgi licis savu Lielo Bildi.
Tur bija no zaļganām lauskām salikta jūra, no baltajām mierīga māja un no krāsainām bērni un šūpoles.
Ne jau Tu piedzimi stiprs un izturīgs, ne jau.
Tu kļuvi tāds vienu dienu sirmā vecumā.
Tas bija, kad pa logu veroties, Tu ķiršu kokā sameklēji tālākās esības prieku.
Tas bija pēkšņi, nemanot Tu biji kļuvis nesāpīgs.
Priecīgs Tu biji kļuvis un viegls.
Tas bija drīz pēc tam, kad viņa pārcēlās uz Debesīm. Precīzi 4 dienas pēc tam.
Kad Tu gāji uz aku pēc ūdens un Tev vējš sejā sapūta ķiršu ziedus, Tu skatījies uz savu Lielo bildi un Tev bija labi. Caur mazajiem viņas sirds stikliņiem spoguļojās jauna rīta saule. Skaista un sarkana.
Tik  viegli viss bija, jo neviens vairs nesāpēja ne Tavas sirds labajā pusē, nedz vidū, nedz sākumā. 
Vidus bija kļuvis tukšs un tur varēja dejot vējš, saullēkti, putnu spalvas un bites.
Un Tu dejoji. Visu sevi dejoji ārā. Nost pats no sevis nost Tu dejoji.
Viņai pretī Tu dejoji. Jau atkal citam rītam un citam mūžam pretī.
Šis mūžs bija labs, Tu pie sevis domāji.
Tu biji izlasījis pa vienai visas viņas lauskas no viņas sūrstošās sirds. Tev sāpēja tikpat cik viņai, bet bildi salicis, mierīgs Tu biji.
Pēdējo lasot, līdz ar prieku, viņai bija izauguši arī spārni un tagad viņai bija Debesis. Bet Tev.. Tava Lielā Bilde, kuras dēļ Tu biji dzīvojis.
Un labi tā Tev bija.
Priecīgs Tu biji kļuvis.
Un viegls.







piektdiena, 2014. gada 11. aprīlis


Leilāā, leilāaa, eii…
Leilāaa…
Izvelc garo āāā, lai skan līdz kaulam.
Lai trīc kauli, dzīslas, lai sirds dun.


Izvelc.


Vienalga kaimiņi, sirdsapziņa vai pieklājība.


Izvelc.


Izvelc garo āāā no sevis ārā tā, līdz salūzt tev mute!

Mute ir vārti.
Mute ir dzelžu vārti.

Iztīri aizdurvi, draugs.
Tur sasmird visi tavi pieklājīgie ņerrr, kas palikuši no grāvieniem, ko izdod tava sirds.
Iztīri, draugs.


Esi tik mazs cik spēj būt Leilāaa vilkdams.
Esi tik liels kā Debesis. Un pilns.


Leilāaa. Leilāaa. Eiii!!!


Leilāaa vaļā. Lai līst! Lai līst! Lai dun! Lai! Lai nāk!

Nu, taču, nu!!!

 …

.*
Vilkdams, liec vienu uzsvaru uz "Lei" un otru uz "lā". Vienu Leilāa uz augšu, otru uz leju. Un "Eii." spēcīgi, kā sitienu ar veseri, kā nepeklājīgu, dusmīgu  uzsaucienu, kā belzienu.


svētdiena, 2014. gada 23. marts



Vanagi. Pietura Torņakalns.



Vilcienā, kurā es braucu uz mājām, bija vēl vecie dermantīna sēdekļi. Bija 00.06, netālu sēdēja Varis Klausītājs un sarunājās ar kādu būtni. Man pienāca īsziņa.
- Ko tu domā? Es gribu zināt, ko Tu domā. Visu. 
Negribēju atbildēt. Bija vēls, ārā melna nakts, vagonā spilgta gaisma, un visi vilciena logi bija kā lieli, kaili spoguļi. Vai tā jūtas cilvēks slazdā? Man nebija jāskatās uz Vari Klausītāju, lai redzētu viņa seju. Es varēju skatīties ārā pa logu, un tāpat visu ieraudzīt. Mulsinoši. Es novērsos. Kur tad lai es skatos? 

Nē.
Es neatbildēšu uz tādiem jautājumiem!   
-Ko Tu gribi no manis?
- Es gribu zināt Tavas domas, nu, es jau teicu!
- Kāpēc?
-Nu, lai Tevi vēl labāk pazītu. A kas?
Es paskatījos uz savu ādas jaku. Vietām tā bija izdilusi līdz oderei. Tad uz zeķubiksēm. Šīs bija rūtainas. Tad uz kurpju purngaliem. Bļāviens, man gribot negribot bija jāpaceļ acis un tūlīt pat es uzzināju, ka Varim Klausītājam patīk viņa sarunu biedrene. Viņa seja savilkās siltās grimasēs, acis nedaudz pievērās, balss samtaini noslīdēja uz zemo rē. Rē tas bija, jā. Par to nav šaubu.
Es redzēju tikai viņas matus, jo viņa sēdēja pret mani ar muguru, un viņas seja spoguļojās tālākajos vagonu logos. Paldies Dievam. 

- Kāpēc Tu neatbildi?
- Paklau, es nedomāju. Es vispār nedomāju. Vai Tu varētu likt mani mierā tagad?
-Kāpēc? Mans jautājums Tevi sadusmoja? Nu piedod.

Ah. Es izpūtu visu vagona gaisu pa caurumu griestos un skatījos zvaigznes. Pilnīgā klusumā grimstošas gaismas šāvās šurpu turpu kā vanagi bez skaņas. Viņiem kaut kur ir mājas, es domāju. Jā, es domāju par vanagiem.

- Es domāju par vanagiem.
-Par ko?
- Par to, vai viņiem kaut kur ir mājas?
- Vanagiem mājas? Nu loģiski, mežā. Kas tā par h**** ko tu domā.
Es atkal paskatījos uz savu jaku, uz Vari Klausītāju, uz kurpēm. Kas tā par h****, ko es domāju, bļ**? Vanagi bija pagaisuši. Vagonā smirdēja pēc sviedriem, urīna un lētām cigaretēm.

Viņiem šavakar būs sekss?
Nē, neizskatās. Meitene sēž tā mazliet pastīvi. Ja viņam būtu kaut mazākā iespēja, viņa droši vien būtu nedaudz pieliekusies uz priekšu, smietos, mētātu matu lokas. Kaut kā tā. Nē, nebūs.
Ai, par ko es te tagad….!
Ak, jā, vanagi…
Es atkal paskatījos uz griestiem. Viss bija kā parasti.

- Es tagad domāju par seksu.
-Ojā!???? (heart) (flower) U ār bjūtiful!
Man sanāca smiekli. Tādi kā mazas, sāpīgas tenisa bumbiņas.

Es rīt sev nopirkšu tumši zilu atlasa kleitiņu. Tādu, kā tajā bildē, augšā,  Elīnai Dzelmei.
Un matus izbalināšu.
Un nometīšu 10 kilogramus.
Es vispār vairs neēdīšu, gribi? Gribi, es saberzīšu savus kaulus smalkos miltos un uzlipināšu savu augumu no jauna, pa jaunam, kā porcelāna lellīti, - tādu smalciņu, trausliņu. Gribi? Vai izcepšu pankūkās.  Es gribu, taču, Tev patikt! Es gribu būt Tev vajadzīga.  Es negribu sēdēt šajā smirdīgajā vilcienā un izvēlēties starp rē, zeķubiksēm un nolādēto telefonu. Bļāviens, es izmetīšu to telefonu ārā! Labi? Nu, lūdzu!…

-Kā tad..  es neesmu skaista. Es esmu… nu, vidēja.
- Ou, nu ...Cmon! Tu man patīc, baby!! :))) (heart) (kiss)

Nu tagad viņi atgriezās. Tie šāvās ārā pa logiem, pa griestiem, pa durvīm. Viss vagons biju pilns vanagu virpuļu virpuļos, un man bija jāpieliecas.
Kādam likās, ka man kļuvis slikti.

- Tur jau ir tā bēda.
- Kāda bēda!? Ko Tu tur atkal muldi, kas tev ir, ko!? 

Es paskatījos uz savas ādas jakas nodilušajām vietām jau trešo reizi. 
Ak labāk tā, nekā nekā, saki? Vanagi salaidās manu zeķubikšu šuvēs un norima. Mēs varam nekā. Mierīgi. Un nekas TĀDS mums nenotiks. 

- Neraksti man vairs. Es Tev izdauzīšu zobus, ja tu man vēlreiz kaut ko rakstīsi, saprati? 
- S*** bļ** es tik daudz laika patērēju uz tevis!
-"Ar Tevi", nevis "uz tevis".  Precizēju.

- ****

No vīlēm pār manu augumu lēnām izplatījās siltums. Debesis atkal bija atgriezušās manī. Kur es biju bijusi? 
Vanagi pavēra savas dzeltenās acis un pasmaidīja. Tie bija salaidušies ligzdās, sakļāvuši savus spārnus un cieši piespiedušies manai miesai. No viņiem nāca tāds siltums! Vai arī tas nāca no vilciena apkures. Kāda tam vairs nozīme… Es neatceros, kā es iemigu, vien paspēju vēl sadzirdēt radio SWH džinglu blakussēdētāja austiņās un pilnībā atslēdzos. 
Mani pamodināja vilciena apstāšanās galastacijā. 

- Lai lotosa zieds uzziedētu, tam lielākais ceļš jāpaveic, spraucoties cauri dūņām pret sauli. Tam jāpatērē daudz enerģijas, spēka, bet pats galvenais, tas tumsā nedrīkst pazaudēt cerību un paļāvību. Tur augšā ir gaisma un visa plašā, dzidrā ūdens virsma, kurā spoguļojas debesis. Tur to gaida viss ziedēšanas brīnums. Nedrīkst pazaudēt cerību, modrību un zināšanas, kas mīt saknēs un sēklā.  Bez apzinātas pieredzes, paļaujoties tikai uz impulsu, uz dziļumos mītošu virzības spēku un pārliecību.  Līdz tas piedzīvos visu tā, itkā nupat pirmoreiz, ar jaunu pirmatklājēja prieku un vieglumu.


Tagad atpūtini savu prātu. Neko nedomā.
Vienkārši nedomā.

____

Šajā stāstā īsts ir tikai vilciens, pulkstenis, Varis Klausītājs un viņa sarunu biedrene. Viss pārējais ir fikcija un jebkādas līdzības, projekcijas vai personīgās jūtas pret augstākminēto, ja tādas rodas, laipni lūdzu izmantot savai izaugsmei uz Gaismu.
Namaste, ļaudis!











piektdiena, 2013. gada 20. decembris

...


No matiem tai mazas, gaišzilas puķītes aug. Un zied uz augšu.Un iezied tieši Debesīs. Pilnas Debesis mazītiņu ziedu.
Dienu no dienas viņa atdodas lietum un gaida Sauli.
To, kas sasauks visu gaismu ap viņas ziediem, atstaros visās krāsās un drīz palaidīs brīvu, atlaidīs, uzmirdzēs, piedzims visā un visur.
Līdz pat Dvēseles saknēm tur viņa visā piedzims. 
Saule.
Vienu dienu tā būs.
Dienu šajā vai citā pasaulē, mūžā vai realitātē.
Viņa to negrib ne zināt.
Viņa gaida.
Viņa sargā laimi tādu ziliem maziem ziediem, kāda tā ir.
Viņa sargā laimi tumsā, aukstumā, dubļos to sargā.
Viņa savāc visas savas akas, pazares, lietus piles un sirds stīgas ap sevi.
Viņa kā mazu kucēnu savu sirdi glabā.
Un sargā.
Tai dienai sargā, kad kalna galā uzkāpusi, viņa atmirdzēs putnu un zvaigžņu skaņās un satiks beidzot Sauli.
Pilna ar Dzīvei sataupītu spēku tā satiks.
Viņa satiks reiz Sauli.

sestdiena, 2013. gada 17. augusts

sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

         ....





Pilni mati vīgriežu.
Upe pati sev pāri pārveļas un tā sašūpo debesis,
ka putniem sanāk balti smiekli. 
Pāri tiltam.
Dodas.
Meitene.
Zvēri sūnu zaļās šūpolēs šūpojas,
un pasaulīt, mīļā,...
tāds liels maigums tiem acīs!!